Rakšanas tehnika ir zemes rakšanas iekārta, kas izmanto kausu, lai izraktu materiālus virs vai zem mašīnas nesošās virsmas un iekrautu tos transporta līdzekļos vai izkrautu krājumos. Izraktie materiāli galvenokārt ir augsne, ogles, dūņas un iepriekš-irdināti ieži un rūda. Rakšanas tehnika ir sadalīta divās kategorijās: viena-kausa ekskavatori un vairāku-kausu ekskavatori.
Agrākie ekskavatori bija zemessūcēji, kurus darbināja cilvēku vai dzīvnieku spēks un kurus izmantoja dziļu upju gultņu bagarēšanai. To kausa tilpums parasti nebija lielāks par 0,2–0,3 kubikmetriem. Laikā no 1833. gada līdz 1836. gadam amerikānis Otis izstrādāja un izgatavoja pirmo ar tvaiku- darbināmu dzelzs-koksnes hibrīda, pus-rotācijas,-vienkausa-vienkausa ekskavatoru, kura produktivitāte bija 35 metri stundā, taču tas netika pieņemts sliktās ekonomiskās situācijas dēļ. 20. gs. 70. gados tika oficiāli ražotas uzlabotas tvaika lāpstas, kuras izmantoja atklātās-bedres raktuvēs. 1880. gadā parādījās pirmās daļēji{17}rotējošās tvaika lāpstas, kuru pamatā bija traktora šasija.
